Kādu vakaru, kad meitenes otrajā istabā klusi zīmēja, es aizgāju uz viņu istabu. Apsēdos pie galda, paņēmu ziedu presi, kur kopīgi ar meitenēm bijām sapresējušas pavasara ziedus un lapas. Lēnām visu rūpīgi attaisīju un pētīju, kas mums tur ir sanācis. Brīnījos, cik plāni ir ziedi, bet tomēr - tik spēcīgi.
Meiteņu istaba ir īpaši skaista ar to, ka vakaros tajā spīd saules zeltainā gaisma. Paņēmu vienu no ziediem, pieliku priekšā saulei. Zieds bija tik plāns un caurspīdīgs, un tas tik spoži laida cauri saules gaismu, starojot to tālāk. Nodomāju - cik gan forši, ka tu vari saglabāt pavasari! Ja ieliekam ziedus vāzē, tie pēc dažām dienā novīst un, tāpat arī atstājot to augt - cik gan īss ir ziedēšanas laiks. Bet cieši sapresējot to, mēs tam iedodam jaunu dzīvi, cilvēki visu mūžu var uz tiem skatīties un priecāties. Tāpēc saliku dažus ziedus rāmītī, ko pielikt pie sienas.

Pēc dažām dienām, kad meitenes bija skoliņā, Raimis darbā un Matildiņa saldi gulēja savu rīta miedziņu, es atvēru grāmatu un sāku lasīt. Bija daudz par ko domāt un lūgt. Pēc kāda laika es izlasīju šādu pantu - "We are hard pressed on every side, but not crushed" (2.Kor 4:8) un es uzreiz atcerējot par to vakaru, kur pētīju sapresētos ziedus. Vai Tev ir bijusi sajūta, ka Tu esi bijis saspiest kā tādā presē? Kad Tev liekas, ka viss ir galīgā grīstē, ka tu vairs to nevari, ka viss brūk. Man ir bijis tāds periods... ka liekas, ka ej pa tumsu, nezini vai priekšā ir aiza, kur tūliņ ievelsies. Bet vienīgais ko Tu vari darīt - uzticēties, ka Dievs šajā tumsā vadīs apkārt šai aizai. Sapresēta no visām pusēm, bet ne sadragāta.
Un izejot cauri grūtam periodam, tu redzi, ka Dievs Tevi ir darījis daudz stiprāku nekā iepriekš, no Tevis spīd Viņa mīlestība, miers, labsirdība - gaisma. Un, atrodot Dievu, Tu zini, ka ir apsolījums - mūžīgā dzīvība, kur Tu nenovītīsi, bet būsi mūžīga.
Lai mums ikvienam izdodas šodien būt "plānam":)