Dažas dienas pavadījām Pāvilostā. Tur, kur ir skaista, klusa jūra. Kur smiltis taisa skaistu skaņu, kad pa tām ej. Kur vari rakt bedri, līdz tajā sākas ūdens. Un tur, kur vari iet pedēt līdz zilas lūpas, bet auksti tak nav! Tur, kur pie mājām tek upe, pie kuras var ilgi sēdēt un klausīties putnu, sienāšu dziesmas. Tā upe, pa kuru var izbraukt ar supu un justies kā ārzemēs, jo skats ir tik neierasts. Bet skaists – kā jau Latvijā. Es airēju, Raimis guļ uz supa un skatās debesīs. Es tikai ik pa brīdim viņam atgādinu, lai beidz dīdīties, jo negribu iekrist upē. Tajā Pavilostā, kur var aiziet uz dārzu un izvēlēties sev svaigus dārzeņus. Kur krūmos ir daudz ogu, kokos daudz ķiršu un tur, kur meitenēm biešu raušana no zemes ir liels pārbaudījums un pēc tam – gandarījums par paveikto. Tur, kur tu noplūc pāksi un uzmanīgi skaties, lai neapēstu mazo tārpiņu. Stāstīt, kā tārpiņiem tā ir mājiņa un ilgi pētīt. Iekosties kraukšķīgā gurķī un saprast, ka iekodi nepareizajā pusē – rūgts.

Tur, kur tu no rīta piecelies un Tev acīs raugās Naomija un nepacietīgi gaidījusi saka:”Vai mēs piecēlamies?”

Tad es atbildu, ka mēs nepiecēlāmies, bet ome un opis gan:) Tie rīti, kad ilgāk vari pagulēt. Es varētu stāstīt daudz un dikti. Nevaru jau sagaidīt nākamo reizi, kad tur būsim!