Nu čau vecais… satiekot savus draugus man patīk jautāt jautājumu: “Kā tad iet laulībā?”
Kā tad iet laulībā? Nu precīzāk laikam būtu jautāt “Kā jūtas tava meitene, ko sauc ikdienā par sievu?” Meitene, kuru tu reiz apbrīnoji (iespējams joprojām apbrīno). Meitene, kuras dēļ biji gatavs mēnesi nocelt un pasauli apceļot.

Man pagājušās 2 nedēļas bij grūtas. Zini kā.. viss jau sastāv no sīkumiem.. cīnies ar visādām sīkām slimībām (un veči slimības parasti panes daudz sliktāk).. tad kuņģa problēmas, tad muguras nervi saaukstēti… sīkas lietas, bet sagādā tādu diskomfortu… ka mana meitene to jūt. Nu manā gadījumā visas manas meitenes: sieviņa ar 3 meitām.
Tad vēl galva pilna ar darbiem.. visādi termiņi, paspēt izdomāt visus loģistikas jautājumus, tad vēl jautrie, agrie rīti, kad meitenes ir pilnas ar emocijām, kur 50% no tām visām izdomā izrādīt tieši rītos, kad jādodas uz bērnudārzu.

Un zini, kas notiek manā gadījumā? Es dusmojos.. neesmu apmierināts.. es izsaku visādus komentārus par to, ka jāmaina kaut kas, lai meitenes var no rīta atrast, kur ir viņu cepure, šalle.. vai vispār saprast ko no rīta ģērbt.

Un mana meitene stāv blakus. Neko nesaka. Visus tos komentārus cenšas sagremot un apslāpēt. Samīļo un sabučo meitas un paliek mājās ar mazo Matildiņu, kura savukārt arī prasa daudz enerģijas.

Un mana meitene stāv blakus. Neko nesaka. Visus tos komentārus cenšas sagremot un apslāpēt. Samīļo un sabučo meitas un paliek mājās ar mazo Matildiņu, kura savukārt arī prasa daudz enerģijas.

Un tas vēl nav viss… tad vēl esmu neapmierināts ar to, ka mana meitene VIENMĒR (vārdu “vienmēr” mēs cenšamies nelietot) pēc datora lietošanas, bateriju atstāj uz 9% (nu aptuveni). Mums dators ir viens. Un kad vajag aizrakstīt epastu vai izdarīt citu darbu, un kad vēl jāņem dators līdzi un nevēlies ņemt līdzi lādētāju līdzi… tad ir brīži (nevēlos lietot vārdu vienmēr, jo to mēs ģimenē nelietojam :D ) esmu dusmīgs, ka NEKAD (to arī mēs cenšamies nelietot) datora baterijai nav pietiekama uzlāde.

Tā ir viena no mazajām situācijām ar kuru iespējams arī tu sastopies. Vai ne?
Tad vēl noteikti tava meitene saņem pārmetumus par traukiem virtuvē, par ievārījuma burciņas vāciņa neaizvēršanu, vai to, ka auto ir atstāts netīrs, un tas, ka skapī nav nekādas kārtības un tāpēc tiem durvis neveras ciet. Vai ka viņas somiņā nav pilnīgi nekādas kārtības un tāpēc viņa nevar atrast neko un pati nevar tikt galā.

Un tagad padomā… tava mīļā, vienīgā, visskaistākā meitene paliek viena. Ar visiem taviem pārmetumiem. Lai arī tu visu neizsaki, viņa to jūt. Tas kā tu uz viņu paskaties… vai vispār paskaties. Tas kā tu runā. Kādus vārdus un kādā tonī viņai izsaki. Un kur nu par puķēm vai pārsteigumiem runāt… mēs veči esam aizņemti ar savām lielajām lietām, ka mūsu meitenēm tas jāsaprot, ka mums jau tā nav viegli, kur nu vēl tikt galā ar visiem “sīkumiem” mājās un ar audzināšanu.

Iespējams es tāds viens. Iespējams ka nē. Iespējams tu mani perfekti saproti.

Pēc divām izaicinošām nedēļām… Dievs man liek apstāties… ejot gulēt (sieviņa jau guļ, jo ir pārgurusi) pirmā doma, kas man nāk prātā ir jautājums: “Kā tu vadi savu ģimeni?” Un jautājums baigi vietā.

Man gribas raudāt…

…jo saprotu, ka esmu bijis “mīkstais”. Neesmu spējis saņemt sevi rokās un savai meitenei nemaz neesmu bijis labs atbalsts un vadītājs. Un viss ko mana mīļā, vienīgā, visskaistākā sieviete uz pasaules, vislabākā mamma savām meitām … viss ko viņa saņēmusi ir nevajadzīgi komentāri, dusmas un vienatne.

Mana meitene vairs nestaro.

Vecais… vai es esmu vienīgais tāds? Vai pamani kaut ko līdzīgu savā laulībā?

Tad tev jāsaprot, ka problēma nav tavā meitenē (sieviņā), bet gan tevī.
Savāc savus “mēslus” aiz sevis. Sakārto prioritātes. Mācies vadīt. Tā ir mūsu atbildība.

Mēs veči, esam gatavi izmainīt visu apkārtējo pasauli, bet savējo esam aizmirsuši un piemēslojuši.

Mēs veči, esam gatavi izmainīt visu apkārtējo pasauli, bet savējo esam aizmirsuši un piemēslojuši.

Sāc ar savējo. Sakārto savējo. Sāc šķirot un tīrīt.

Sāc ar atvainošanos. Sāc ar izrunāšanos. Raudi. Veči arī raud. Un lai kas tas arī būtu, ejiet kopā tam cauri. Tajā ir spēks.

Atgriezies pie apbrīnas. Apbrīno savu vienīgo meiteni, kas tev vienmēr ir blakus. Tiekoties ar džekiem dzerot kafiju vai alu… vienlaicīgi savām sievām aizrakstiet sms, to ka domā par viņu un apbrīno.

Vai tu zini, kas tavai sievai patīk? Vai zini ko tava meitene mīl darīt? Vai tu zini kā viņai iet? Nu tā pa īstam.. vai zini kā viņa jūtas?

Viņa piekrita tev sekot, jo jutās mīlēta, jutās drošībā… viņai bija daudz, skaisti un lieli sapņi.. tu viņai teici, ka viņa ir tava princese…

Viņa piekrita tev sekot, jo jutās mīlēta, jutās drošībā… viņai bija daudz, skaisti un lieli sapņi.. tu viņai teici, ka viņa ir tava princese…

Vai tava meitene joprojām staro?

Neatkarīgi no tā, kāds ir tavs testerterona līmeni (bet iesaku pārbaudīt) nemeklē attaisnojumus. Atgriezies pie pirmās mīlestības. Tas mainīs viņas un tavu bērnu pasaulītes…. un tā tu sāc mainīt visu lielo pasauli. Skan skaisti vai ne?

Bet tas ir ļoti iespējams. Nopietni.

Varbūt ir pēdējais laiks ieplānot randiņu ar savu meiteni!

P.S. Sievas… ja gadījumā tomēr tu esi šo izlasījusi, tad tas noteikt nav, lai tu tagad savam vīram kaut ko pārmestu. Atceries, ka mēs cīnāmies ar to kā ar sevi tikt galā. Mēs cenšamies tikt pāri šiem pārmetumu kalniem, bet nevis jūsu pārmetumu, bet pārmetumiem, ko mēs sakām paši sev. Un mēs ne vienmēr mākam tajā dalīties ar jums.
Lūdz par savu vīru, ja lūgšana tev kaut ko nozīmē. Meklē iespējas parunāt… centies nepārmest.. esi stipra! Esi pacietīga.