Atceros to vēlo vakaru, kad meitenes jau saldi čučāja, Raimis darīja vēl kādas darba lietas un es, ielīdusi gultā, skatījos Eirovīzijas finālu. Ļoti gaidīju savus favorītus - Portugāli. Pirmās dziesmas noskan un jūtu, ka kaut kas sāk puncī vilkties. Man jau pirms tam vairākas reizes bija licies, ka dzemdības sākās, tāpēc neiespringu lieki. Turpināju skatīties. Tā nu pēc 20 min atkal velkas, bet arvien spēcīgāk. Rakstu meitenēm čatiņā, ka liekas, ka dzemdības ir sākušās. Pastāstu Raimim un saku, ka viss ok, lai man lieku uzmanību nepievērš...šādos brīžos man patīk būt vienai. Pirms tam vēl Raimis man uztaisa kādu bildīti, lai paliek atmiņā. Tā nu "nokačāju" aplikāciju, kur pierakstīt sāpju intervālu. Nu jau ik pēc 10 minūtēm uznāk visai spēcīgas sāpec, kas ilgst 1,5 min. Uzzvanu savai māsai, lai brauc pie meitenēm, sazvanu tēti, ka lai ir gatavs mums braukt pakaļ, bet saku, lai iet gulēt, gan jau tik drīz nevajadzēs. Pa to laiku aplikācija telefonā "brēc", ka ir jābrauc uz slimnīcu. "Es jau nebūšu tā, kura brauks uz slimnīcu ar 3 cmm atvērumu" es nodomāju un turpinu izelpot sāpes. Tā nu pēc neilga brīža tās jau ir ar 5 min intervālu. Šajā brīdī Raimis saka, ka ies uz stundiņu pagulēt. Es saku: "droši!" un runājos ar māsu, kura jau ir ieradusies pie mums. Vēl salieku nepieciešamās lietas slimnīcas koferī, lai esmu gatava. Raimis ir pagulējis tieši 5 minūtes, kad modinu viņu augšā un saku, ka man ir tāda sajūta, ka mums ir jābrauc. Atvadamies no māsas un ejam lejā, kur jau mūs gaida tēta mašīna. Ceļš uz Stradiņiem liekas nereāli garš, ielas ir bloķētas dēļ maratona, visur deg sarkanās gaismas. Aptuveni pusceļā es sajūtu, ka mazā noslīd ļoti zemu un man jau sākās spiešanas jūta. Mani pārņem lielas bailes un pēc sāpju izelpošanas saku Raimim un tētim, ka man liekas, ka es tūliņ dzemdēšu. Visu laiku lūdzu Dievu, lai Matilda nepiedzimtu mašīnā, lai paspētu aizbraukt līdz slimnīcai. Tā arī tas notiek. Pirms kāpšanas ārā no mašīnas saku Raimim, lai skrien spiest lifta pogu, jo man atmiņā palicis, ka lifts ilgi jāgaida. Tā nu esam liftā, ierodamies uzņemšanā, kur mūs sagaida superīga vecmāte (nezinu viņas vārdu) un mūs ieved istabiņā. Tur arī noiet ūdeņi un mazā 15 minūtēs ir man uz punča. Dzemdības kopumā ilga 3h. Es vēl tagad īsti nespēju apjēgt, ka tas viss tik ātri notika. Tāds nu ir Matildas stāsts.
PS: Vēlos piebilst, ka Amēlija man piedzima ar ķeizargrieziena palīdzību. Arī ar Naomiju biju domājusi veikt ķeizargriezienu, bet paldies Dievam par dūlu Līgu Giniborgu, kura mani iedrošināja dzemdēt pašai - dabīgi. Tā nu man izdevās piedzemdēt gan Naomiju, gan Matildu pilnīgi dabīgi. Un ja arī tu esi bērniņa gaidībās un vēlies saņemt iedrošinājumu un zināšanas par to visu, sazinies ar Līgu. Viņa vada superīgus vakarus, kur skaidro visu par gaidībām, dzemdībām un pēcdzemdību periodu. No sirds iesaku!:)

UN te bildes no foršā laika slimnīcā. Tas tiešām bija ļoti jauks! Personāls tik mīļš, māsiņas, dakteres, vecmātes, apkopējas, utt.
Arī meitenes otrajā dienu atnāca apciemot mazo māsiņu. Atnesa viņai daudz kartiņas, dāvaniņas. Un lai viņas nedomātu, ka Matilda nākusi "tukšām rokām", viņa bija sagatavojusi māsiņām arī kādas dāvaniņas - katrai vienu grāmatu. Tā nu slimnīcā pavadījām 3 dienas, kur, skatoties, kā Ramis rūpējas par mazo, viņā iemīlējos vēl vairāk.