Nevaru saprast - vai mūsu dienas paiet ātri vai lēni..!? No vienas puses liekas, ka ātri, jo puncis aug liels un daudzi man prasa vai man tiešām nebūšot dvīnīši:D Un tā sajūta, ka vēl ir jāgaida 10 nedēļas liekas arī dīvaina...laiks ir paskrējis ātri, bet arī liekas, ka tik ilgi vēl jāgaida! Runājos ar mūsu mazo brīnumu un saku viņai, lai viņa droši dzīvojas puncī. Lai arī es čīkstu par to, ka sāp ribas, grūti pagulēt uz sāniem (jo esmu pieradusi gulēt uz vēdera), fiziski daudz ātrāk nogurstu, tomēr esmu priecīga, ka mazā peka daudz man par sevi atgādina aktīvi kustoties un nemitīgi augot. Un kad visi džemperi sniedzas tikai līdz vēdera viducim, saku paldies Dievam par ērtām kleitām, grūtnieču legingiem un Raimonda t-krekliem:)
Un es ļoti novērtēju Raimja palīdzību mājas darbos - viņš ir par visiem 100% pārņēmis trauku mazgāšanu, jo lielais puncis man neļauj pieiet pietiekami tuvu izlietnei:) Meitenes man arī ļoti palīdz - gan ēst gatavošanā, gan drēbju šķirošanā.
Mācu Amēlijai šūt (omes iespaidā). Paspējām abas kopīgi uzšūt viņai somiņu. Brīvdienas cenšamies pavadīt kaut kur ārā - pie dabas. Mežs ir TIK smaržīgs un atsvaidzinošs - īpaši tas, kad ved uz jūru. Un ja vēl līdzi salasām meža zaļumus un saliekam vāzē, tad mazliet meža mums ir arī mājās.