Vienmēr esmu vēlējusies, lai manām meitenēm būtu lauki, kur dzīvoties pa vasaru. Un pateicoties maniem vecākiem, viņām tādi ir – Pāvilosta. Ar pašaudzētiem dārzeņiem, priežu sīrupiem, jūru, upi, ķiršiem, zemenēm, lietu, sauli, dubļiem, rīta pankūkām un putru, ziediem, mušām, draugiem. Šīs bildes ir no mūsu kopīgi pavadītā laika Pāvilostā. Taču nesen meitenes vienas bija uz kādu laiciņu pie omes un opja. UN šis ir neliels stāsts no omes:

Omes nakts maratons.
…pāris stundas līdz aizmigšanai- lēkāšana, strīdēšanās, mīļošanās, runāšana, pasakas par lāci, kurš apēda daudz desas. Tad došanās pie daktera, jo sāpēja vēders. Mazajai pasaciņa beidzas ar to, ka dakteris iedeva zālītes, lielajai ka dakteris lācim pārgrieza vēderu un izņēma desu ārā…
…omes lūgums gulēt tiek ignorēts un lēkāšana pa matračiem kļūst arvien enerģiskāka.Domāju- pulkstens jau 22.30, parasti jau šajā laikā griežos uz otriem sāniem:)
…beidzot:) abas saldi guļ un ome arī tikko kā laidusies snaudā.Līdz atskan balstiņa:” Omīt, lūdzu negāzētu ūdentiņu…” Kad ome laižas otrajā snauda mākonītī, smalka balstiņa:”Omīt, negāzētu ūdentiņu…”
…šķiet ka nu beidzot, kad atkal balstiņa- omīt, blakus. Pusaizmigusi aizrāpju pa matračiem blakus lielajai. Paliek ļoti karsts un atveru logu. Pēc tam kliedziens- mušas, mušas. Saku ka neviena muša istabā nav, šī kliedz- mušas nav, bet skaņa ir. Skaņa protams nāk no lauka…tad vēl Amēlijas pārdomas:” man arī no bitēm ir bail, bet ja viņas izslēgtu to skaņu, tad man nebūtu tik ļoti bail”
…Nu beidzot atkal logs ir aizvērts un varam mierīgi gulēt. Līdz atskan maiga balstiņa:”Omīti, iedod rociņu” Nu jau četrrāpus dodos pie mazās, un šķiet ka šī nakts būs ļoti gara…

…Paiet kāds laimīgs klusuma brīdis un pēkšņi lielā apsēžas un saka ka viņa esot izgulējusies. Paskatos, pulkstens 3.04.
Tad vēl segu mainīšana, vēlreiz negāzēti ūdentiņi, līdz no rīta es guļu lielās māsas vietā, viņa manā un mazā māsa uz plikas zemes…
Nu ko, meitenes jau piecēlušās un saka ka ļoti labi gulējušas.